Seksualitāte: kā cilvēce iemācījās runāt par vēlmi, ķermeni un tiesībām būt pašam
Kad šodien izrunājam vārdu “seksualitāte”, šķiet, ka tā nozīme ir pašsaprotama. Mēs to lietojam brīvi: runājam par seksualitāti kā par pievilcību, iekšēju enerģiju, spēju vēlēties, būt iekārojamam, sajust savu ķermeni un veidot tuvību. Taču pats šis jēdziens ir pārsteidzoši jauns. Vēl vairāk — mums ierastajā izpratnē tas kādreiz vispār nepastāvēja.
Un tas izskaidro ļoti daudz.
Jo saruna par seksualitāti nav tikai saruna par seksu. Tā ir saruna par kultūru, varu, morāli, ķermeni, kaunu, brīvību un par to, kā cilvēks vispār iegūst tiesības būt dzīvs savā ķermenī.
Jēdziena nebija — pieredze bija
Vladimira Daļa vārdnīcā vārda “seksualitāte” nav. Ne jau tāpēc, ka 19. gadsimta cilvēki nepiedzīvotu vēlmi vai neizjustu savu ķermeniskumu, bet tāpēc, ka kultūra vēl nebija izdalījusi seksualitāti kā atsevišķu psiholoģisku un sociālu parādību. Tās vietā pastāvēja citi vārdi — “jutekliskums”, “miesiska kaisle”, “iekāre”. Visi šie jēdzieni bija emocionāli un morāli piesātināti. Vēlme tika uztverta nevis kā personības daļa, bet drīzāk kā kaut kas kontrolējams, vērtējams vai nosodāms.
Pat vēlākās vārdnīcās vārds “seksualitāte” neparādās uzreiz kā patstāvīgs jēdziens. Sākumā tiek lietots apzīmējums “seksuāls” — saistīts ar dzimumdzīvi vai jutekliskumu. Tikai vēlāk seksualitāti sāk raksturot kā cilvēka pārdzīvojumu, reakciju, tieksmju un uzvedības kopumu.
Interesanti, ka angļu valodas vārds sexuality parādās jau 18. gadsimta beigās. Tomēr sākotnēji tas vairāk apzīmēja bioloģisku “dzimumiskumu”, nevis sarežģīto vēlmju, identitātes, tuvības un pašsajūtas sistēmu, ko ar šo jēdzienu saprotam šodien. Mūsdienu nozīme veidojās pakāpeniski — 19. un īpaši 20. gadsimtā.
Un tas ir būtiski: seksualitāte netika pēkšņi “izgudrota”. Drīzāk cilvēce pamazām iemācījās runāt par to, kas iepriekš pastāvēja fragmentāri — caur morāli, reliģiju, ģimenes normām, varas attiecībām un ķermeniskumu.
Pirms seksualitātes bija vēlme, bauda un aizliegums
Senajās kultūrās nepastāvēja viens vienots jēdziens, kas atbilstu mūsdienu izpratnei par seksualitāti. Tā vietā eksistēja vairāki dažādi valodas lauki, kas aprakstīja atšķirīgas cilvēka pieredzes dimensijas.
Senajā Grieķijā runāja par ta aphrodisia — “Afrodītes lietām”. Tā bija baudas, jutekliskuma, mīlestības un ķermenisko prieku sfēra. Taču galvenais jautājums nebija: “Kāda ir cilvēka seksualitāte?”, bet gan — vai viņš spēj saglabāt mēru un paškontroli baudas priekšā. Vēlme tika uztverta galvenokārt kā ētisks izaicinājums.
Savukārt romiešu kultūrā seksualitātes valoda bija cieši saistīta ar statusu un sociālo normu. Pastāvēja jēdzieni libido — tieksme, voluptas — bauda, pudicitia — tiklība un seksuālais gods, stuprum — nepieņemams seksuāls pārkāpums. Romiešus vairāk interesēja nevis cilvēka iekšējie pārdzīvojumi, bet tas, vai viņa uzvedība atbilst sabiedriskajai kārtībai un varas struktūrai.
Senindiešu tradīcijā tuvākais jēdziens bija kāma — vēlme, bauda, jutekliska un estētiska prieka pieredze. “Kāmasūtra” sākotnēji nebija seksuālu tehniku rokasgrāmata, kā to bieži uztver mūsdienās, bet gan daļa no plašākas attiecību, tuvības, sociālās dzīves un harmonijas filozofijas. Vēlme netika pretstatīta garīgumam, bet eksistēja vienotā dzīves kārtībā līdzās pienākumam, labklājībai un atbrīvošanās meklējumiem.
Mūsdienu seksualitātes jēdziens būtībā apvienoja visu šo vienā telpā. Tas, kas agrāk pastāvēja atsevišķi — vēlme, bauda, kauns, skaistums, morāle, vara, grēks, ķermeniskums, laulība, normas un aizliegumi — tika apkopots vienā vārdā.
Un līdz ar to šis vārds kļuva daudz smagāks.
Kāpēc 20. gadsimts izmainīja sarunu par seksualitāti
Patiesais lūzuma punkts notika 20. gadsimta vidū. Vienu no būtiskākajām lomām šajā procesā spēlēja Alfrēda Kinsija pētījumi, kuros cilvēka seksuālā uzvedība pirmo reizi tika analizēta nevis no morāles, bet zinātniskas novērošanas skatpunkta.
Grāmatu Sexual Behavior in the Human Male (1948) un vēlāk Sexual Behavior in the Human Female (1953) publikācija radīja milzīgu rezonansi. Pētījumi atklāja, ka reālā cilvēku seksualitāte ir daudz sarežģītāka un daudzveidīgāka nekā sabiedrībā pieņemtie priekšstati par “normu”.
Rietumu pasaulē tieši šis periods pamazām atvēra publisku sarunu par ķermeni, baudu, sievietes vēlmi, seksuālo identitāti un cilvēka tiesībām uz privātu un intīmu dzīvi.
Padomju telpā viss norisinājās citādi. Divdesmitajos gados seksa un seksualitātes tēmas vēl bija sastopamas medicīnā, psihoanalīzē un pedagoģijā. Taču vēlāk tās gandrīz pilnībā pazuda no publiskās telpas. Raksturīgi, ka no 20. gadsimta 30. gadu beigām līdz 50. gadu vidum vārds “sekss” padomju presē praktiski vairs netika lietots.
Tāpēc slavenā frāze “PSRS seksa nav”, kas izskanēja Ļeņingradas—Bostonas telemostā 1986. gadā, kļuva ne tikai par kuriozu, bet arī par precīzu laikmeta simbolu. Tā atspoguļoja kultūras realitāti, kurā publiska saruna par seksualitāti ilgu laiku bija gandrīz neiespējama.
Klusums par seksualitāti nenozīmēja tās neesamību. Taču tas padarīja to par kauna, trauksmes un noklusējuma teritoriju.
Seksualitāte nav tikai sekss
Mūsdienu psiholoģija seksualitāti aplūko daudz plašāk nekā tikai seksuālu uzvedību. Pasaules Veselības organizācija definē seksualitāti kā centrālu cilvēka dzīves aspektu, kas ietver dzimumu, dzimtes identitāti, seksuālo orientāciju, erotismu, baudu, tuvību un reprodukciju.
Tomēr svarīgākais šeit, iespējams, nav pati terminoloģija.
Svarīgākais ir tas, ka seksualitāte vairs netiek uztverta tikai kā ķermeņa funkcija. Tā kļūst par veidu, kā cilvēks ir klātesošs savā dzīvē.
Seksualitāte izpaužas ne tikai tajā, vai cilvēkam ir seksuālas attiecības. Tā izpaužas tajā, kā cilvēks jūt savu ķermeni, vai viņš spēj piedzīvot vēlmi bez kauna, vai prot izturēt tuvību, vai spēj atpazīt savas robežas un vai jūt tiesības būt dzīvam, pievilcīgam un vienlaikus brīvam.
Tieši tāpēc seksualitāti nav iespējams reducēt tikai uz ārējo pievilcību vai seksapīlu.
Seksapīls galvenokārt ir saistīts ar to, kā cilvēku uztver citi. Savukārt seksualitāte ir daudz dziļāka. Tā var būt gandrīz nemanāma ārēji, bet vienlaikus izpausties kā dziļa saikne ar sevi, savu ķermeniskumu un tiesībām uz vēlmi.
Cilvēks var izskatīties ļoti pievilcīgs un tajā pašā laikā būt pilnīgi atsvešināts no sava ķermeņa. Un otrādi — būt dziļi seksuāls bez demonstratīvas seksualizācijas.
Robežas kā veselīgas seksualitātes pamats
Viens no svarīgākajiem mūsdienu sarunas par seksualitāti aspektiem ir robežu jautājums.
Ilgu laiku seksualitāte tika apspriesta vai nu caur morāli, vai caur vēlmi. Taču šodien kļūst arvien skaidrāk: bez piekrišanas un personīgajām robežām veselīga seksualitāte nav iespējama.
Robežas nav atteikšanās no tuvības vai vēlmes apspiešana. Tieši pretēji — tās rada telpu, kurā vēlme var kļūt droša un brīva. Tiesības pateikt “nē”, tiesības pārdomāt, tiesības nepaskaidrot savu atteikumu, tiesības vēlēties un tiesības nevēlēties — tas viss seksualitāti nevis iznīcina, bet padara to par cilvēciski cienīgu pieredzi.
Šajā nozīmē nobriedusi seksualitāte vienmēr ir saistīta ar subjektivitāti — ar spēju palikt par cilvēku, nevis kļūt par objektu citu gaidām.
Kur beidzas brīvība un sākas trauksme
Seksualitāte var būt dzīvīguma, prieka un iekšēja spēka avots. Taču tā ļoti viegli var kļūt arī par ievainojamības telpu.
Īpaši kultūrā, kur pievilcība arvien biežāk kļūst par sociālu valūtu.
Tad seksualitāte sāk kalpot kā veids, kā nopelnīt mīlestību, uzmanību, drošību vai savas vērtības apstiprinājumu. Parādās atkarība no citu skatiena, bailes novecot, salīdzināšanās trauksme, sajūta, ka būt iekārojamam nozīmē būt nozīmīgam.
Šajā brīdī seksualitāte pārstāj būt kontakts ar sevi un kļūst par lomu.
Tāpēc šodien ir tik svarīgi atšķirt:
vai cilvēks izpauž savu seksualitāti kā brīvu personības izpausmi, vai arī izmanto to kā instrumentu izdzīvošanai, pieņemšanas un mīlestības iegūšanai.
Šis jautājums ir daudz dziļāks, nekā sākumā šķiet. Jo tas skar ne tikai intīmo dzīvi, bet arī pašu cilvēka eksistences veidu pasaulē.
Noslēgumā
Mūsdienu seksualitāte vairs nav tikai saruna par seksu. Tā ir saruna par cilvēka tiesībām būt dzīvam savā ķermenī bez kauna, vardarbības un nepieciešamības nepārtraukti atbilst citu gaidām.
Tā ir telpa, kur sastopas vēlme un bailes, brīvība un kontrole, bauda un morāle, ķermenis un kultūra.
Un, iespējams, svarīgākais jautājums šodien nav: “Cik ļoti cilvēks ir iekārojams?”, bet gan: “Cik ļoti cilvēks spēj palikt pats sevī savas vēlmes priekšā?”
Izmantotie avoti un literatūra
- Lehmiller, J. J. The Psychology of Human Sexuality.
- Hyde, J. S., DeLamater, J. Understanding Human Sexuality.
- Masters, W. H., Johnson, V. E. Human Sexual Response.
- Nagoski, E. Come as You Are.
- Foucault, M. The History of Sexuality. Volume 1.
- Basson, R. The Female Sexual Response: A Different Model.
- Basson, R. Women’s Sexual Desire — Disordered or Misunderstood?
- Pasaules Veselības organizācijas (WHO) materiāli par seksualitāti un seksuālo veselību.
- Lietotāja prezentācijas materiāli.