Mani sauc Tatjana Lučkina, esmu māksliniece. Attīstos mākslā, apgūstu dažādas ar radošumu saistītas disciplīnas. Pašlaik studēju grafisko dizainu mūsdienīgā izpildījumā.
Nedaudz par vēsturi. Tatjana Lučkina.
Esmu absolvējusi University of Central Lancashire Anglijā, kur izvēlējos lingvistikas programmu: angļu un japāņu valoda. Trešo kursu pavadīju Japānā – tas bija labākais pieredzes posms manā dzīvē. Valsts, ar kuru biju aizrāvusies jau no bērnības, kļuva par realitāti: jauni kontakti, kultūra, darbs, ceļojumi. Tas bija piepildīts bērnības sapnis. Tur es spēju sevi parādīt bez tiem ierobežojumiem, ko biju pati sev radījusi “ikdienas dzīvē”.
Šodien, atskatoties uz šo posmu, saprotu: vēlos atgriezt daļu no šī gara savā dzīvē. Pēc universitātes atgriezos Latvijā – zināmā mērā ar nožēlu, jo Anglijā darbu atrast neizdevās. Sāku strādāt IT uzņēmumā un tieši tur atklāju interesi par biznesa analīzi.
Tagad. Esmu māksliniece
Šobrīd esmu meklējumos mākslā. Paralēli strādāju tirdzniecības nozarē, jo stabili ienākumi mūsdienās ir nepieciešami.
Esmu pārliecināta, ka spēšu apvienot radošo darbu ar analītiku un valodām, kā arī savu tieksmi uz skaisto. Zinu, ka atradīšu – vai pati radīšu – to profesionālo kompromisu (smaida). Ja sev atļauju sapņot bez ierobežojumiem, mana dzīve ir saistīta ar ceļošanu, brīvību – gan emocionālu, gan finansiālu. Tajā pašā laikā man ir svarīgi būt noderīgai, vajadzīgai un interesantai pasaulei. Es meklēju savstarpību – dalīties ar skaistumu un to pieņemt.
Atbalsts
Man blakus ir tuvs cilvēks Aleksandra – viņai piemīt reta pieņemšanas spēja. Viņa neprot nosodīt, un līdzās viņai jūtos vērtīga. Tāpat man blakus ir divas tuvākās draudzenes: Liza – no skolas laikiem, šobrīd dzīvo Skotijā, bet attālums netraucē mūsu draudzībai. Un Aņa – draudzene no Anglijas, no universitātes gadiem. Tagad viņa dzīvo Rīgā, un mēs joprojām uzturam ciešu saikni.
Intereses
Brīvajā laikā piedalos dažādos pasākumos: nometnēs, pārgājienos. Ļoti mīlu dejas – ne tikai kā dalībniece projektos, bet arī kā horeogrāfe.
Ļoti patīk lasīt. Viens no darbiem, pie kura gribu atgriezties, ir zviedru rakstnieka Frederika Bakmana romāns “Traucētie cilvēki”. Tā ir psiholoģiskā reālisma grāmata par neveiksmīgu bankas aplaupīšanu, pēc kuras laupītājs ieņem ķīlniekus astoņu cilvēku vidū dzīvokļa apskates laikā.
Taču tieši šajā absurdi komiskajā situācijā cilvēki sāk dalīties ar saviem noslēpumiem, bailēm un kompleksiem. Gribu šo romānu pārlasīt un iedziļināties tajā vēl vairāk.
Esmu atvērta jauniem cilvēkiem, iepazīšanās un izaicinājumiem. Vēlos kļūt par daļu no jaunas vides, kur organiski iespējams apmainīties ne tikai ar zināšanām, bet arī ar sevi plašākā nozīmē. Ne tikai par darbu vai hobijiem, bet arī par vienkāršu “būt” – ne vienmēr “labākajā sevis versijā”, bet vienkārši būt.